Ar olīvu garšu

2013. gada 1. novembris 00:00

Ceļosim! Krēta vilina un piepilda cerības.

Brauciens ar olīvu garšu un cikāžu dziesmām – tā var nosaukt šīs vasaras saulaino braucienu pāri Eiropas zemēm dienvidu virzienā līdz Heraklijas lidostai Krētas salā.

Tirkīzzila jūra
Pa lidmašīnas iluminatoru varēja redzēt, kā zeme pamazām pārvēršas un kļūst dzelteni brūna. Tuvojas Grieķija, sapņu zeme. Piepildīju vēlmi atpūsties pie siltas jūras karstā zemē.

Grieķijā nebiju bijusi, tādēļ Krēta vilināja un vilšanos nesagādāja. Trīszvaigžņu viesnīcā varēja labi pārgulēt, nomazgāties un saposties gides vadītajām ekskursijām, kā arī galvenajam brauciena mērķim – iespējai būt pie jūras, sauļoties, peldēties.

Krētas jūra ir tirkīzzila, palmas krastā, dzidrās debesis bez neviena mākoņa. Ūdens tur ir tik sāļš, ka tajā var sēdēt un gulēt, bet tā peldēt kā Latvijā gan ne. Cēla uz augšu, šūpināja, vilināja atpakaļ un turēja pie sevis, mazāk ļaujot karsēties saulē.

Krētā apmeklēju dažādas pludmales – gan akmeņus un akmentiņus, gan brūnas smiltis, kas nemaz nelīdzinās Baltijas dzeltenajām, gan melnās smiltis, kas radušās vulkāna izvirdumā. Izbaudīju dažādu viļņu pieskārienus – Krētas jūrā šūpoles, Egejas jūrā virmojošus vilnīšus.

Kopīga deja
Izjutu grieķu viesmīlību, jautrību, un smaidu nēsāju sejā tāpat kā viņi. Dienvidnieki pret tevi izturas tāpat, kā tu pret viņiem. Saīdzis netuvojies! Atvērti, temperamentīgi cilvēki. Tiesa gan, veikalos strādā daudz krievu un latviešu tautības pārdevēju. Tas tādēļ, ka atpūtnieki lielākoties ir no Krievijas.

Nežēloju naudu ekskursijām, lai redzētu iespējami vairāk, kaut Krētā dzīvoju tikai nedēļu. Kas zina, vai otrreiz šo zemi apciemošu. Visu redzēju, visur biju, visu paspēju.

Pirmais brauciens veda uz Lasiti augstieni, kas tikai Krētai raksturīga. Nokāpu Zeva alā, kur tumsā gozējas stalaktīti. Nākamās dienas vakarā izbaudīju grieķu tradīcijas nelielā senā pilsētiņā kalnu pakājē. Folkloras ansamblis dziedāja, dejoja un spēlēja tautas instrumentus. Viesmīļi gādāja par savdabīgajiem ēdieniem. Mani kā folkloristi no kopas «Trejupe» tas patiesi aizkustināja. Kopā ar grieķiem kāpu uz skatuves dejot sirtaki.

Balts un melns
Braucienā ar kuģīti uz Santorini salu atklāju vulkānu izmocītu, vairākkārt atjaunotu brīnumaino Atlantīdu, baltu zemi ar baltām ēkām, viskarstāko sauli un vismelnākajām smiltīm. Spinalongā, vikingu salā, ir milzīgs klosteris, kur savulaik izmitināti ar lepru slimi ļaudis. Tas palicis turku neieņemts.

Ceļā uz kalna galā esošo viesnīcu bija jāiet cauri olīvu birzīm. Koki zaļi, zāle dzeltena, nokaltusi, brūnās cikādes tā dzied, ka ausis teju pārņem ar savu čirkstoņu. Miljonu miljoni, visi koki cikāžu pilni. Pieej – lec uz visām pusēm, bet mierā atstāti dzied visu dienu un nakti.
Olīvas grieķiem ir gan ēdienā, gan eļļā un parfimērijā. Man Grieķijā ražotā parfimērija šķiet ļoti laba, jo izmantotas vietējās izejvielas.
Visus bagātīgos iespaidus nevaru aprakstīt. Pietrūkst vārdu, lai izteiktu, kā man tur patika. Katram ceļotājam Krēta noteikti jāapmeklē. Tā nepievils, tā gaidīs vēlreiz.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar olīvu garšu

Kategorijas