Oriģināli ar nepabeigtību un bērnišķību

2013. gada 30. oktobris 00:00

114

Mākslas salonā «Meistars Gothards» vēl divas dienas apskatāma gleznotājas Īras Rozentāles un viņas mācekļu Sanitas Annas un Mārtiņa Rozentālu darbu izstāde.

Mākslas darbu skatei piemīt savdabīgs dinamikas elements. Ik pa brīdim uz Indras Liepas salonu atceļo kāda jauna bilde, lai papildinātu kopskatu.

Cīnītāja portrets
Atklāšanas dienā apmeklētājiem kopā ar svitenieku Lapsu dzimtu bija iespēja skatīt vēl nepabeigtu manu jaunāko lielformāta darbu «1940. 1. Dagdas robežsargu bataljona komandiera pulkvežleitnanta Jāņa Olafa Lapsas portrets». Skatītāji ar izpratni novērtēja padarīto un ievēroja, ka lazēšanai sagatavotie krāsu laukumi ir pārāk gaiši un spilgti bez apvienojošā koptoņa.

Man bija noderīgi dzirdēt Māra Venceļa Lapsas kompozīcijas vērtējumu un padomus sīkāku detaļu izstrādei viņa tēva parādes portretā. Kāda puisīša reakcija bija ļoti tieša, ar pirkstu pieskaroties audeklam un sajūsmā iesaucoties: «Tas ir zobens!» Tiesa, zobena maksti tobrīd vēl gaidīja vairākas krāsas kārtas, lai tā iegūtu niķelētas virsmas faktūru. Izstādes atklāšanā tā izskatījās kā apzeltīta un ar savu nepabeigtību piesaistīja kā lietpratēju, tā bērnu uzmanību.

Lielais gleznojums ar virsnieku formas tērpā iederējās otrajā istabā, kas atgādina bunkuru. Varētu teikt – nepabeigta glezna nepabeigtā interjerā. Pēc dažām dienām šo kompozīciju nomainīja mans darbs «Septītās debesis», 2013., a.e., 90×70 cm. Arī Sanita Anna un Mārtiņš šī mēneša laikā papildināja izstādi.

Bagāts mantojums
Izstādes atklāšanu kuplināja Latvijas Universitātes profesores Janīnas Kursītes-Pakules uzstāšanās. «Krāsa un identitāte» – tāda bija aizraujošā stāstījuma tēma. Ekspedīcijās Latvijā un tautiešu ciematos citās valstīs J. Kursīte-Pakule savākusi bagātu materiālu, fotografējusi latviešu mājas, kuru apdarē un krāsojumā jūtamas gan mūsu mentalitātes, gan apkārtējās vides rosinātās iezīmes.
Senās svitenieku Lapsu dzimtas varonīgākais pārstāvis – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Olafs Lapsa – dzimis 1893. gada 7. novembrī Svitenes pagasta «Kapūnās», muižas kalpu mājās. Nākamā neatkarības cīņu dalībnieka tēvs Juris bija kariešu meistars muižā. Jānis Olafs ir izglītojies Jelgavas tirdzniecības skolā un tehniskajos kursos Rīgā. 1915. gada rudenī J. O. Lapsu iesauca cariskās Krievijas armijā un norīkoja dienēt 3. rezerves kājnieku bataljonā Pēterhofā. 1916. gada maijā jauneklis beidza 2. Pēterhofas praporščiku skolu un kļuva par 78. rezerves kājnieku pulka rotas komandieri Kazaņā. Četrus mēnešus vēlāk pēc paša vēlēšanās Jānis Olafs Lapsa pārcelts uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku, drosmīgi piedalās Ziemassvētku kaujās un tiek apbalvots ar Annas ordeņa IV šķiru.

Nopēlums un uzslava
Latvijas armijā J. O. Lapsa iestājas brīvprātīgi 1918. gada 30. decembrī Rīgā, kļūst par virsnieku rezerves rotas komandieri un vēlāk tiek paaugstināts par kapteini.

Drošsirdīgā latviešu virsnieka dēls Māris Vencelis Lapsa man pastāstīja kādu interesantu epizodi. 1919. gada 12. martā pie Lašupītes ienaidnieka ložmetēju krustugunīs kapteinis Lapsa sakārtoja savu rotu un izsita pretinieku no Annu kroga un Ducmaņa skolas. Pēc tam viņš ar nelielu grupu brīvprātīgo ieņēma Saldu, nezaudējot nevienu karavīru un gūstot bagātīgas trofejas. Tas notika dažas dienas pēc kaujām pie Airītēm, kur krita pulkvedis Oskars Kalpaks. Pēc Saldus ieņemšanas virsnieks saņēma priekšniecības kritiku par to, ka rīkojies uz savu galvu. Tomēr par kaujās parādīto varonību J. O. Lapsa tika apbalvos ar Lāčplēša Kara ordeni.

Cīņās pret bermontiešiem Lapsa vada 1. Liepājas kājnieku pulku. 1919. gada decembrī viņš tiek pārcelts uz 4. Zemgales divīziju, kur ir bataljona komandieris 12. Bauskas kājnieku pulkā. Lapsas vadībā ieņemot Skrambas krogu, no lieliniekiem tika atbrīvota arī viņa dzimtā puse. Viņu paaugstina par pulkvežleitnantu, 1921. gada maijā – atvaļina.

J. O. Lapsa 1927. gadā iestājās robežsardzē, un viņa dienesta pēdējā vieta ir Zilupes robežapsardzības apgabals. Viņš ir 1. Dagdas robežsargu bataljona komandieris un pēc padomju okupācijas piedalās pretošanās kustībā. 1940. gada oktobrī Jānis Olafs Lapsa tiek apcietināts un 1941. gadā deportēts uz Krieviju. Viņu notiesāja uz astoņiem gadiem. J. O. Lapsa gāja bojā Magadanā 1952. gada 5. decembrī.

Dzīvesprieks un iztēle
Izstādes «Rosenthal» centrālā daļa ir izvietota mākslas salona «Meistars Gothards» pirmajā telpā, kur skatāmas Sanitas Annas un Mārtiņa Rozentālu gleznas. Jaunieši iepriekš piedalījušies manas studijas izstādē Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā 2012. gadā un 2. glezniecības simpozija skatē Svitenes muižā šī gada vasarā. Viņu gleznojumi ir Bauskas muzeja kolekcijā. Visi darbi, izņemot Sanitas Annas «Rozi», ir darināti akrila tehnikā. Lai arī žūstot akrila krāsas kļūst nedaudz tumšākas, tomēr gleznām piemīt krāsainība un dzidrums, tās ir dzīvespriecīgas un nepretenciozas.

Ekspozīciju ievada Sanitas Annas gleznotie kaķīši, kas turpina viņas zīmējumu līniju «Bauskas Dzīves» bērnu lappusē. Pērn meitene uz audekla ar Ķīnā ražotām eļļas krāsām pēc atmiņas uzgleznoja rozi. Tas mani pārsteidza, tāpēc sagādāju bērniem kvalitatīvas angļu krāsas.

Sanita Anna ir ļoti paškritiska un patstāvīga mākslinieciskajās izpausmēs. Viņas darbi ir ornamentāli un dekoratīvi. Mani fascinē ainava «Lietuvas Venēcijā», kuru Sanita Anna veidoja pēc atgriešanās no brauciena uz Nemunas deltu. Koku silueti un jahtu masti it kā pārtop savdabīgos simbolos, kas izceļas uz ornamentālu jumtu un ūdeņu fona. Simpozijā gleznotā «Kompozīcija» ir krāšņa un reizē bērnišķīgi sirsnīga ar abstrakcijā ieplūdinātiem reālās pasaules elementiem. Darbs «Ābols» atšķiras no pārējiem meitenes gleznojumiem ar otas triepiena plastiskumu un krāsu klājumu sapludinājumu. Autore to uzskata par nepabeigtu, tomēr tas izstādīts, jo labs darbs ir baudāms jebkurā stadijā.

Gleznojumu «Falenopsis» jaunā māksliniece darināja ļoti rūpīgi, vairākos seansos pārklājot toņus. Tā veidojās samērā bieza faktūra, taču darbs izskatās svaigs un nesamocīts. Sanitai Annai patīkot apmeklēt gleznu izstādes, un tas mani ļoti iepriecina.

Jūra ar spalvām
Reiz Mārtiņš uzslavēja manu abstrakciju, kas bija redzama fotogrāfijā ģimenes albumā. Sajūsmināta par komplimentu, ierosināju viņam darbu nokopēt. Mārtiņam, man par lielu pārsteigumu, tas izdevās. Es būtu varējusi to parakstīt, gluži kā Rubenss pabeidza un parakstīja savu mācekļu audeklus. Mārtiņš aizrāvās un uzgleznoja vairākas abstrakcijas ar liektiem triepieniem, kurus viņš dēvē par spalvām.
Jūra Mārtiņu savaldzināja pagājušajā gadā, kad viņš to pirmo reizi ieraudzīja plenērā Ragaciemā. Tur viņš uzgleznoja vienu darbu un daudz fotografēja ar mobilo tālruni. Šie attēli kalpoja par iedvesmas avotu, darinot marīnas ainavas. Mārtiņam ļoti mīļa ir kobaltzilā krāsa, ar kuru viņš parasti glezno ūdeni. Kāds izstādes apmeklētājs gan teica, ka Baltijas jūra esot pelēka, nevis zila. Šķiet, viss atkarīgs no apgaismojuma un debesu toņa. Turklāt mākslinieks savas emocijas var paust ar jebkuras krāsas niansi, un daba dažādos gadalaikos un apgaismojumos ir ārkārtīgi daudzveidīga.

Daudzas stundas pavadīju kopā ar Mārtiņu, kamēr viņš gleznoja jūru, un pārliecinājos, ka apdāvinātam skolniekam var daudz iemācīt. Mans skolotājs Boriss Bērziņš gan teica – lai gleznotu, ir vajadzīgi 99,9 procenti talanta, bet zīmēt var iemācīt arī vārnai.
Ceru, ka Sanitai Annai un Mārtiņam izstādes veidošanas process sniedza neatkārtojamu pieredzi un kalpos par ierosmi arī turpmāk. Apmeklējot gleznu izstādes, viņi vismaz nejutīsies apmulsuši un garlaicības mākti.

+ 6

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Oriģināli ar nepabeigtību un bērnišķību

Kategorijas