«Gribētos redzēt un sajust uz cilvēku vērstu Latviju»

Pirms 15 gadiem atdarīti vārti uz Eiropas Savienību. Kā šo laiku vērtē vietējo novadu iedzīvotāji?
Mēs «Bauskas Dzīvē» uzšķīrām laikraksta komplektā 2004. gada 5. maija numuru, kur fiksēti brīži, kā pagastos 1. maijā svinēta Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Tas raisīja gan atmiņas, gan pārdomas, kā mums Latvijā klājas tagad, kādas pārmaiņas piedzīvotas. Meklējām arī tos cilvēkus, kas pirms 15 gadiem fiksēti laikraksta fotogrāfijās. Ko viņi dara, kā jūtas pašlaik? Tā radās šī pārdomu un atmiņu mozaīka.
Daudzi atzīst, ka cerības attaisnojušās
Aptaujātie speciālisti Bauskas novadā atzīst, ka Eiropas Savienībā (ES) pavadītie 15 gadi noteikti mums nākuši par labu – gan novadam, gan Latvijai.
Uzņēmējdarbība attīstās
«Digitālās iespējas, interneta izmaksas un ātrums ir tāds, par kuru mūs var apskaust daudzās valstīs. Trijos plānošanas periodos tautsaimniecībā ir veikti lieli ieguldījumi. Piemēram, iestājoties Eiropas Savienībā, mēs necerējām, ka mūsu pašvaldībā tiks plānots dzelzceļš. Piedaloties vairākos Eiropas Komisijas pētniecības projektos, sadarbībā ar Rīgas Tehniskās universitātes zinātniekiem un citu valstu partneriem, strādājam pie energoefektivitātes jautājumiem pašvaldībā, meklējam risinājumus attīstībai nākotnē,» stāsta Bauskas novada attīstības un plānošanas nodaļas vadītāja Ilze Tijone. Viņa atzīst, ka liela nozīme bijusi ne tikai uzņēmējdarbības, bet arī citu nozaru projektiem, piemēram, kultūras jomā. «Pašvaldības izcilība kultūras mantojuma atjaunošanā ir atzīta kopš 2001. gada. Bauskas pils saņēmusi «Europa Nostra» atzinību, uzņemta «The Best in Heritage» ekselenču klubā,» teic I. Tijone.
Tāpat projekti pavēruši ceļu sadarbībai arī ar valstīm, kas nav ES. «2012. gadā Latvijas Pašvaldību savienības projektā «WTD – strādājam kopā attīstībai» dalījāmies pieredzē ar Gruzijas pašvaldību Hašuri un piedalījāmies Atvērto durvju dienās Briselē. Latvijas simtgades gadā uzņēmām Moldovas Vietējo pašvaldību kongresa pārstāvju delegāciju Latvijas Pašvaldību savienības projektā «Strādājot kopā iespēju sniegšanai vietējām un reģionālajām pašvaldībām attīstības veicināšanai ES partnervalstīs». Novembrī Eiropas Vietējās solidaritātes dienās sagatavojām izglītojošu programmu pašvaldības sadraudzības Gruzijas pilsētas Hašuri un Moldovas pilsētas Sorokas delegācijām,» stāsta I. Tijone.
Nedrīkst stāvēt malā
Bijusī Īslīces pagasta padomes priekšsēdētāja un Bauskas novada domes deputāte Vera Purmale atzīst, ka cerības, kuras paustas pirms 15 gadiem, iestājoties ES, lielā mērā ir attaisnojušās.
«Esmu ļoti apmierināta ar Eiropas Savienību, bet domāju, ka vislabāk to jūt jaunie cilvēki. Mēs savulaik to izdarījām – manā pagastā bija ļoti skaisti svētki. Tomēr svētku mirklis ir aizgājis, un tagad jaunajai paaudzei jādomā, ko darīt. Lai nešņukst, ka ir slikti, – mēs dzīvojam labi skaistā, bagātā valstī, ir sportisti, dejotāji un dziedātāji – patiešām daudz visa kā tik mazai valstij,» saka V. Purmale. Viņa uzsver, ka lielas cerības liek uz jaunajiem – gan uzņēmējiem, gan deputātiem. Jaunajā Saeimā esot daudz spēcīgu, jaunu deputātu – galvenais esot pārstāt kašķēties, sākt sadarboties, un tad arī ES sniegtās iespējas labāk izmantos. «Ļoti priecājos par katru jauno, kas nāk un darbojas,» saka V. Purmale.
Viņa atzīst, ka mūsdienās ir problēmas – pēc lielās krīzes daudzi, arī seši no V. Purmales ģimenes, aizbrauca uz ārzemēm. «Ar to esmu ļoti neapmierināta, bet brauca prom arī pirms Eiropas Savienības, brauc arī tagad,» vērtē V. Purmale. Tiem, kas uzskata, ka vajag izstāties, viņa teic – ja nebūtu Rietumu valstu savienībā, visdrīzāk, kādas austrumu valsts tanki jau saimniekotu mūsu valstī.
Augstākajā punktā
SIA «Kronis» direktors Aivars Svarenieks uzskata, ka dalība ES ir ļoti palīdzējusi mūsu valsts uzņēmējdarbībai – gan saņemto investīciju jomā, gan pateicoties ES fondu finansējumam. «Pašlaik viss jāvērtē pozitīvi, salīdzinot gan ar PSRS laiku, gan periodu pirms iestāšanās ES. Mēs pašlaik esam savā augstākajā vēsturiskajā punktā. Vislabāk sokas lauksaimniecībai, vismaz auglīgajos reģionos. Tā visātrāk varēja sakārtoties, ar mazākiem ieguldījumiem bija ātrāka atdeve, palīdz subsīdijas. Rūpniecībai grūtāk, nepieciešamas lielākas investīcijas, arī pārdošanas tirgus ir sarežģītāks, grūtāk sadarbības partneriem, bet arī rūpniecība attīstās. Investīcijas būvniecībā arī nāk no Eiropas,» stāsta A. Svarenieks.
Protams, ir arī problēmas, bet daudzas no tām ir loģiskas un būtu jārisina pašiem jebkurā gadījumā. «Brīvā darbaspēka plūsma vienkārši tāda ir. Līdz šim ekonomika nebija tik jaudīga, lai nodrošinātu visiem darbu. Tagad ir skaidrs, ka vajadzēs papildu cilvēkus. Process notiek likumsakarīgi, ātri un loģiski,» vērtē uzņēmējs.
Savukārt uzņēmējdarbībai viens no lielākajiem ieguvumiem ir iespēja preces vairāk pārdot Eiropā. «Protams, tas ir grūti, bet ir iespējams. Esot Eiropas Savienībā, varam daudz labāk pārdot savas preces pārējai pasaulei – tas ir daudz labāk nekā tirgot tikai no mazās Latvijas,» vērtē A. Svarenieks.
Pa visu Eiropu
Īslīciete Sandra Ķisele Eiropas Savienības 15 gadu jubileju sagaidīja Turcijā. Viņai patīk ceļot, atzīst, ka šādiem cilvēkiem Latvijas iestāšanās ES bija liels ieguvums.
«Pievienošanās ES ļoti palīdzēja, padarot daudz vienkāršāku robežu šķērsošanu. Tāpat arī kopējā valūta – vairs nav problēmu, nav jādomā par naudas maiņu, brauc ar to pašu valūtu, kuru mājās lieto,» stāsta S. Ķisele. Tomēr visbriesmīgākās atmiņas palikušas savulaik no stāvēšanas rindās pie robežām. Ir bijis tā, ka jāgaida pat sešas septiņas stundas un tad vēl jāmin, kāds noskaņojums būs robežsargiem, laidīs pāri vai meklēs, par ko piekasīties. Tāpēc robežu atvēršana padarījusi dzīvi vienkāršāku.
«Eiropā tagad esmu pabijusi gandrīz visās valstīs – vienīgi Dānijā vēl neesmu tikusi. Arī aizceļot uz Turciju tagad ir daudz vienkāršāk – vīzas nevajag, tikai lidostā iespiež zīmogu pasē. Ar ES valstīm viņiem ir bezvīzu režīms, jo Turcijai ir ļoti svarīgi piesaistīt savai valstij tūristus,» stāsta S. Ķisele.
Par apvedceļu Iecavai – nākamās paaudzes
Iecavas novada domes deputāts Juris Krievs: «Ja runājam par to, kas ir mainījies, tad varu teikt, ka tagad ir pieejami dažādi Eiropas projekti un nauda. Lielākā vai mazākā mērā ceļu būvētāji dzīvo no Eiropas naudas. Ceļu būvei Eiropas finansējums no nākamā gada apstāsies, tad arī šai nozarei lielos vilcienos tas ir krahs. Runājot par pašvaldību, varu minēt tieši to pašu – iesaistīšanās dažādos Eiropas projektos un programmās, ko Eiropa mums piedāvā. Vēl viens liels ieguvums mums visiem ir bezvīzu režīms. Tas neapšaubāmi ceļotājiem ir dikti vērtīgi.
Viens no mīnusiem, ko es nevaru saprast, ir pārlieka datu aizsardzība. Kādēļ? Mēs ieejam veikalā, izejam ārā, un mums jau nāk uz telefonu īsziņa ar tekstu «kā jums tur patika?» pat neiepērkoties. Tad ko mēs īsti gribam aizsargāt?
Pirms piecpadsmit gadiem intervijā minēju un cerēju, ka, iesaistoties ES, mainīsies darba apstākļi un adekvāti tiks paaugstinātas darba algas. Darba apstākļi noteikti ir uzlabojušies, kaut vai, piemēram, ar atbilstīgiem darba apģērbiem, ar darba aizsardzības aprīkojumu – tagad tas ir daudz labāks nekā pirms 15 gadiem. Neapšaubāmi cēlusies darba samaksa, bet tas, manuprāt, nav ES nopelns. Toreiz minēju, ka visdrīzākajā laikā jānovirza tranzītkravu plūsma pa apvedceļu apkārt Iecavai. Pašlaik nevaru pateikt, kad tas būs, par to noteikti spēs spriest nākamās paaudzes, jo domāju, ka tik drīz tas nenotiks.»
Skaistkalnē skan Ķenča lūgšana
Notikumu pirms 15 gadiem, kad vēl toreizējā Bauskas rajona pierobežas pagastā Skaistkalnē svinēta «ieiešana» Eiropā, atceras visi trīs vēsturiskās fotogrāfijas varoņi. «Bijām aktīvi jaunieši, spēlējām vietējā teātrī un priekš šīs mazās ālēšanās bija pat īsts sivēns no manu vecāku saimniecības sagādāts,» stāsta Pāvuls jeb Jānis Kuzma. Savukārt Ķencis jeb Mārcis Āķis smej, ka laika pirksts nav saudzējis nevienu – bildē redzamā zirga vairs nav, bet «personāži apkārt staigā vienlīdz pieticīgām frizūrām».
Piepildīts ar Latviju
Jānis Kuzma: «Nešķiet, ka jau 15 gadi pagājuši. Šajā laikā pats esmu mainījies, arī Skaistkalne ir kļuvusi sakoptāka, skaistāka. Jau daudzus gadus dzīvoju Zviedrijā un vecākus apciemoju reizi divos trīs mēnešos. Man ir svarīgi tur būt, apmeklēt baznīcu, nezaudēt saikni, taču vienlaikus sāpīgi apzināties, ka Skaistkalnē nav pavērušās darba iespējas, joprojām nav sporta zāles...
Paldies, ka ģimene mani neierobežoja izvēlēs, jo, nokļūstot Zviedrijā, varēju pietiekami nopelnīt, lai atļautos ceļot – esmu bijis Amerikas Savienotajās Valstīs, divreiz Indijā, izbraukājis Eiropu un varu sevi saukt par pasaules iedzīvotāju. Man ir svarīga vieta, no kurienes esmu nācis, bet jūtos mazliet vīlies, ka ekonomiskās migrācijas dēļ, kas, protams, bijusi visos laikos, Skaistkalnē cilvēki sarodas tikai uz svētkiem. Arī lielākā daļa manu draugu ir ārzemēs. Vai tiešām nekas nemainīsies? Ir vajadzīgas jaunas dvesmas, jauna tipa domāšana un liela pašiniciatīva, jo uz valsti un sistēmu nevar paļauties. Vecāki un dzīve laukos manī ir «iesējuši spēku», un es pasaulē nepazudīšu, šo pārliecību nostiprina arī reliģiskā nostāja, ka ar mani kopā vienmēr ir Dievs.
Laiks, ko tagad piedzīvojam, ir vēsturisks. Vēl īsti nespējam adaptēt situāciju, ka nākotnē Eiropā kultūras sajauksies, tas ir neizbēgami, tāpēc ir svarīgi saglabāt savu identitāti. Vasarās cenšos paņemt atvaļinājumu un dodos svētceļojumā no Liepājas līdz Aglonai. Ejot cauri Latvijai, pārņem sentiments un gribas atgriezties, taču pēc svētceļojuma jūtos piepildīts ar Latviju vairāk nekā tad, ja dzīvotu uz vietas. Ejot cauri mazajiem ciemiem, redzams, ka tur «nekas nenotiek», ir tikai skaisti trotuāri, kur iegrūsta Eiropas nauda. Gribētos redzēt un sajust uz cilvēku vērstu Latviju.»
Esam pieraduši darīt lieli
Mārcis Āķis: «Iespējams, pašlaik manu dzīvi raksturo brīdis, kad saņemu lūgumu sniegt komentāru ar atskatu uz aizgājušajiem 15 gadiem. Dzīvoju Norvēģijā, esmu tikko pārradies no norvēģu valodas kursiem un no iepakojuma izrāvis jau trešo «Kāruma» sieriņu, pildu iesnieguma dokumentus, lai, iespējams, saņemtu tūrista vīzu ceļojumam uz Irānu. Manī ir tāda brīvības izjūta, protams, saprāta robežās, darīt to, kas ienāk prātā, un tas, visnotaļ, ir saistīts ar to, ka esmu Eiropas Savienības pilsonis.
Tolaik, kad bijām soli līdz referendumam par pievienošanos Eiropas Savienībai, daudz tika runāts par mazās Latvijas suverenitāti, iespējām ietekmēt lēmumus, kultūras identitāti, Latvijas uzņēmumu iznīkšanu Eiropas lielo uzņēmumu dominancē un tā tālāk. Vienlaikus cerējām saņemt uzaicinājumu NATO, kuras sakarā bieži tika piesaukta Krievija. Valstij bija lieli mērķi, bet līdz ar abu izpildi radās, manuprāt, tāda kā tukšuma sajūta, kas sevī iekļāva jautājumu – «A, ko tālāk?» Mēs esam pieraduši darīt lieli, bet, ja nav lieli, tad, iespējams, mūsos iezogas apziņa, ka var arī nedarīt. Ir jādara!
Mēs katrs esam maza Latvija. Katrs. Lūk, piemērs! Reizi no reizes cilvēki jaunajā gadā apņemas vienu un to pašu. Cits vēlas tievēt, kāds – atmest netikumus, bet vēl kāds nolēmis gan tievēt, gan atradināties no netikumiem. Šo vajadzētu atcerēties brīžos, kad apgalvojam, ka nekas valstī nemainās. Dažkārt ir vērts aizdomāties, kādēļ tas tā ir, ja ir. Ja cilvēkiem šķiet, ka viņi ir par mazu vai nespējīgu, lai kaut ko ietekmētu, tad iesaku atcerēties, kā tas ir mēģināt aizmigt ar odu istabā. Slinkums? Nē! Manuprāt, latviešiem nav šī netikuma. Neesmu dzirdējis ārzemēs kādu lietojam vārdu salikumu «slinkie latvieši». Mums drīzāk trūkst pašpārliecinātības. Dažas neglaimojošas īpašības mēs esam piedēvējuši paši sev. Lieki.
Pārmaiņas ir visapkārt, bet, ja lietas aug acu priekšā, tad tās ir grūti pamanīt. Vai varbūt mums gluži vienkārši tīkamāks sarunu temats ir tas sliktais, nevis labais? Piemēram, Skaistkalnē ievērojami ir samazinājies iedzīvotāju skaits, bet, roku liekot uz sirds, saku, ka mans ciems nekad nav bijis tik sakopts, kā šodien. Latvijā 23% iedzīvotāju atrodas uz nabadzības sliekšņa, kas liekas absurds, ņemot vērā, ka 2016. gadā esam uzņemti «bagāto valstu klubiņā» (OECD), tomēr vienlaikus ļoti liels īpatsvars iedzīvotāju ir ieguvuši augstāko izglītību un pārvalda trīs vai pat vairākas valodas. Esot Briselē, tā ir realitāte, ko katrs Latvijas pilsonis novērtētu, jo Eiropas Savienības «galvaspilsēta» tiešām ir netīra, turklāt vilciena biļeti tur, nepārvaldot franču valodu, var nopirkt labākajā gadījumā ar zīmju valodas palīdzību. Tā gan ir personīga pieredze.
Ir grūti izmērāms, cik liela nozīme bijusi Eiropas Savienībai mūsu dzīvē, tomēr ir vērts sev uzdot jautājumu – cik ļoti es ticu, ka būtu labāk, ja Latvija nebūtu pievienojusies dalībvalstu saimei? Es, atklāti sakot, esmu diezgan neticīgs...»
Akli neļausimies spozmei
Jānis Kalniņš: «Eiropas Savienība ir kā liela, spoži izgaismota skatuve, uz kuras katrs vēlas un arī var nokļūt. Taču daudzo iespēju, piedāvājumu, vilinājumu un spožās gaismas iespaidā viegli var apmaldīties, tāpēc – saglabāsim savu identitāti, akli neļausimies spozmei un vilinājumiem! Kā sacīt jāsaka, «tā birztaliņa uz kalna, tā valoda, kultūra, ģimenes un darba tikums lai paliek mūsu. Āmen!»
Nenodosim Latviju! Esmu pensijā, apceļojis gandrīz visu Eiropu! Miers! Kara zābaki sažuvuši. Kremlī gan ieviksēti joprojām...
Neesmu vīlies Eiropas Savienībā, bet gan bezatbildīgos, mantrausīgos un seklos politiķos!»
Kategorijas
- Vietējās ziņas
- Sports
- Tautsaimniecība
- Izglītība
- Kultūra un izklaide
- Kriminālziņas
- Vēlēšanas
- Latvijā un pasaulē
- Lietotāju raksti
- Sēru vēstis
- Foto un video
- Blogi
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Sports
- Kultūra un izklaide
- Dažādi
- Reklāmraksti
- Citas ziņas
- Projekts «Saimnieko gudri»
- Projekts «Kultūrvide novados»
- Projekts «Iesaukums politikā»
- Dzīvesstils
- Projekts «Mediju kritika»
- Projekts «Dzīves kvalitāte novados»
- Projekts «Dzīve pierobežā»
- Projekts «Vide un mēs»
- Projekts mediju profesionāļiem par trešo valstu pilsoņu sociālo iekļaušanos un migrāciju
- Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»
- Projekts «Kultūrvide novados-2020»
- Projekts «Vide»-2021
- Projekts «Iesaukums politikā»-2021
- Podkāsts «ViedDoma»