Latviskums kā pašvērtība jāpatur prātā visu laiku

2019. gada 3. maijs 00:00

292

Latviskums kā pašvērtība jāpatur prātā visu laiku

Valsts prezidenta amata kandidāts intervijā: situācija, kad varētu teikt «valsts ir gatava», nav iespējama.

Reģionālajiem laikrakstiem «Bauskas Dzīve» un «Zemgales Ziņas» pirms nedēļas, 25. aprīlī, bija iespēja Jelgavā tikties ar Valsts prezidenta amata kandidātu, juristu un politologu Egilu Levitu. Todien Latvijas Lauksaimniecības universitātē viņa vieslekciju «Vērtības Eiropas Savienībā un Latvijā» klausījās gan studenti, gan pasniedzēji un citi interesenti. Pēc uzstāšanās bija atvēlēts laiks intervijai.
Kolēģis Gaitis Grūtups sarunu aizsāka par medijiem – sabiedriskās domas virzītājiem – un to lomu demokrātiskā sabiedrībā. Egils Levits, atbalstot šo pārliecību, uzsvēra: «Demokrātija bez brīviem, neatkarīgiem un kvalitatīviem medijiem nav iespējama. Mediji palīdz pilsoņiem veidot savu politisko domu, un, ja informācija, ko viņi iegūst, ir sakarīga un nav «fake news», pilsoņu lēmumi ir adekvātāki un viņi var drīzāk sagaidīt to, ka politika atbildīs viņu priekšstatiem.»

Latvijā informācijas telpa ir skaitliski neliela, medijiem grūti izdzīvot, jo maz patērētāju, taču, lai, piemēram, laikraksts būtu kvalitatīvs, nepieciešami ieguldījumi.
– Gadījumā, ja es kļūtu par Valsts prezidentu, zināmas domas mediju telpas jautājumā varētu virzīt. Citās valstīs pastāv mediju atbalsta sistēma, kas rada līdzsvaru starp sabiedriskajiem, pašvaldību un komercmedijiem. Sabalansētas sistēmas jēga – nodrošināt plurālismu un kvalitāti arī tad, ja patērētāju skaits nav pietiekams un nav iespējams mediju uzturēt tikai no komerciāliem pasākumiem. Iespējamo modeļu ir daudz, bet svarīgākais – ir skaidrs, ka Latvijā tas nepieciešams.

Kādi būtu Latvijas attīstības akcenti, virzieni, ja jūs ieņemtu valsts pirmās amatpersonas vietu?
– Valsts prezidentam nav politiskās varas, jo Latvijā pastāv parlamentārā, nevis prezidentālā demokrātija. Valdība, kurai jāiznes viss politiskais smagums, darbojas galvenokārt īstermiņa interesēs, savukārt Valsts prezidentam ir jāredz valsts kopumā daudz tālāk uz priekšu. Kādi ir šie attīstības virzieni, tas atkarīgs no amatpersonas interesēm, personības, ietekmes, spējas pārredzēt un izvērtēt. Man ir ilgtermiņa uzstādījums no «tūlīt līdz 15 – 20 gadiem», jo šodien dzīvojam tā, kā valdība lēmusi vai prezidents uzskatījis pirms desmit gadiem. Man svarīgi trīs virzieni: solidaritāte, proti, sociālais taisnīgums; piederība – nacionālā identitāte; nākotnes jautājumi – attiecības starp sabiedrību un tehnoloģijām.

Daudz diskutēts, vākti paraksti par tautas vēlētu prezidentu, ka tādam jābūt Latvijā. Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka Latvijas prezidentu izraugās nevis Saeima, bet gan pilsoņi tiešā balsojumā? Kādus riskus vai ieguvumus saredzat šai tautā populārajai idejai?
– Dažādās valstīs darbojas gan viena, gan otra sistēma, un abas ir demokrātiskas. Latvijas Satversmes tēvi ir izvēlējušies šo parlamentārās sistēmas modeli, kur politiku veido Ministru prezidents, valdība un Saeimas vairākums, savukārt Valsts prezidents mēģina apkopot redzējumu par valsti kopumā, lūkoties tālāk par ikdienas politiku, tāpēc mūsu modelī ikdienas politika nav Valsts prezidenta jautājums. Man nav iebildumu pret pašreizējo «darba dalīšanu», jo tai ir savas priekšrocības. Ja Latvijā būtu tautas vēlēts prezidents, nedomāju, ka «caur to» būtu iespējams panākt būtiskus uzlabojumus. Daudzi cilvēki prezidenta ievēlēšanas sistēmu saista ar situācijas uzlabošanos valstī, cerot, ka būs stingrāka vara, koncentrētāka politika un tamlīdzīgi. Tā tas nav. Šīs gaidas ir pārspīlētas.

Ja tomēr tiktu mainīta Valsts prezidenta ievēlēšanas metode...
– Ja gadījumā Saeima mainītu šo kārtību, kam nepieciešamas divas trešdaļas balsu vairākuma, vai ja referendumā pilsoņu kopums tā nolemtu, būtu iespējams arī tāds modelis. Pagaidām nekas neliecina, ka tuvākajā laikā kas varētu mainīties.

Cik bīstama varētu būt Krievijas ietekme uz Latviju gadījumā, ja Valsts prezidentu vēlētu tauta?
– To nevarētu izslēgt.

Jūs gribētu būt tautas vēlēts prezidents?
– Man tas pašreizējā sistēmā nav būtiski. Ja parlamentārais vairākums uzskata, ka esmu piemērots Valsts prezidenta amatam, tad to arī īsteno savā lēmumā un es šo pienākumu pildītu, ja labāks ir kāds cits kandidāts, arī šāds risinājums pilnībā atbilstu mūsu Sa-tversmei un demokrātijai. Tā ir politiķu kompetence, kuru uzdevums ir ievēlēt Valsts prezidentu, un viņi to arī pilda.

2015. gadā, kad Nacionālā apvienība virzīja jūsu kandidatūru un Valsts prezidenta amatam pieteica oficiāli, piekritāt nominācijai un darbam šajā amatā izcēlāt trīs galvenās prioritātes – tiesiskumu, drošību un sociāli atbildīgu valsti. Vai šo četru gadu laikā tās nav mainījušās?
– Sociāli atbildīga valsts – šī jautājuma svarīgums katrā ziņā nav mainījies, jo cilvēki ļoti izjūt, ka sociālais taisnīgums nav pietiekams, un to iespējams daudzos un dažādos veidos uzlabot. Tiesiskums. Moderna valsts nevar pastāvēt, ja tā nav tiesiska, un arī šajā jomā iespējami dažādi risinājumi. Drošība ir visaptverošs jēdziens, jo Latvijas drošība ir mūsu valsts eksistences priekšnosacījums. Šajā jomā redzu diezgan nopietnu progresu, salīdzinot ar iepriekšējo laikposmu; mūsu līdzdalība NATO ir krietni paaugstinājusies, arī NATO klātbūtne stiprina mūsu ārējo drošību.

Tagad sarindojāt šos virzienus citā secībā. Vai valsts drošības jautājums vairs nav tik nozīmīgs kā pirms četriem gadiem?
– Par drošību ir jārūpējas pastāvīgi, atslābt nedrīkst, taču, kā jau teicu, redzu šajā jomā samērā lielu progresu. Tiesiskums, drošība, sociālais taisnīgums – par to nepieciešams domāt visu laiku, šīs prioritātes ir mūžīgas un savstarpēji cieši saistītas.

Kā jūs iedvesmotu cilvēkus, kuri nespēj savienot latviešu tautas ilgtspēju un nācijas pastāvēšanu «par spīti visām vētrām» ar korupciju, neticību Latvijas valstij un nākotnes redzējuma trūkumu?
– Pirmkārt, ir kritiski jāpārdomā sava attieksme pret valsti, jāapzinās, ka to veidojam mēs, latvieši, Latvijas pilsoņi. Kā savā ikdienas dzīvē to darām, tas būtiski atspoguļojas valsts darbībā, ieskaitot arī to, kādu izvēli izdarām vēlēšanās. Otrkārt, objektīvi uzlabojumi ir iespējami, un par to mērķtiecīgi un kompetenti nepārtraukti jārūpējas tiem, kuri pārstāv valsts pārvaldi, veido politiku un izdod likumus. Situācija, kad varētu teikt «valsts ir gatava», nav iespējama ne teorētiski, ne praktiski. Šīs divas lietas – nostāja pret valsti un tās darbības uzlaboša-na – vidējā termiņā varētu panākt attieksmes maiņu pret Latvijas valsti.

Vai cerat, ka latvieši pastāvēs?
– Globalizācijas laikmetā latviskums kā pašvērtība jāpatur prātā visu laiku, jo latviešu nācijas ilgtspēja, valoda, kultūra – tas ir Latvijas valsts eksistences pamats. Ja nebūs latviešu, tad arī Latvijas valstij vairs nebūs jēgas. Valodas un kultūras jautājums ir eksistenciāls mūsu valstij, bet gribu uzsvērt, ka latvietība, kādu es to redzu, ir atvērtā latvietība.

Latvijā ir ievērojams skaits nepilsoņu – ap 200 000. Kā uzrunāsit šo iedzīvotāju daļu, no kuriem, iespējams, daudzi uzskata, ka viņiem pilsonība bija «jāiedod»?
– Tie cilvēki, kuri neatkarīgā Latvijā dzīvo gandrīz 30 gadu, pieder pie Latvijas, un viņiem jāmēģina pašiem iekļauties, un arī valsts veicina viņu integrēšanos sabiedrībā. Mums visiem, neatkarīgi no tautības, ir viena valsts valoda – latviešu. Tajā mēs sazināmies, veidojam politiku. Taču katrs var brīvi lietot savu dzimto valodu un kopt savu kultūru, jo Latvijā tiek nodrošinātas mazākumtautību tiesības – kultūras un valodas brīvība.

Esat jurists, tāpēc nevaru nepavaicāt, kā vērtējat Latvijas tiesu sistēmu un tiesībsargājošo institūciju – policijas, prokuratūras, tiesas – profesionālo kompetenci. Bieži vien sabiedrība pārmet, ka Latvijā izmeklētāji strādā vāji, un vairumā gadījumu advokāti viņus «sasit».
– Tiesu darbs prasa ļoti augstu profesionālo kvalifikāciju, un vērtējumam no ārpuses jābūt pamatotam. Eiropas Savienības dalībvalstu kopvērtējumā Latvijas tiesu sistēma ir apmēram pa vidu. Šim salīdzinošajam apkopojumam var uzticēties, jo Eiropas Komisija katru gadu novērtē dalībvalstu tiesu darbību, un Latvija 28 valstu saimē dažādos rādītājos ir starp desmito un piecpadsmito vietu. Vajadzētu censties uzlabot šo sistēmu, jo ir, protams, atsevišķi lielāki un mazāki jautājumi, kas būtu jārisina, bet nepiekrītu tam, ka Latvijā tiesībsargājošās institūcijas darbojas absolūti nepareizi vai nekvalitatīvi.

Raksturojiet, lūdzu, sūdzības, ko Eiropas Savienības Tiesa no Latvijas saņem visbiežāk.
– Eiropas Savienības Tiesa ar pilsoņu sūdzībām nenodarbojas, tā pārbauda nacionālās likumdošanas savietojamību ar Eiropas likumiem. Iedzīvotāju prasības izskata Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kur es strādāju no 1995. līdz 2004. gadam. Eiropas Savienības Tiesā reti nonāk lietas no Latvijas, kas liecina – valstī labi funkcionē likumdošana.

Kā vērtējat administratīvi teritoriālo dalījumu un pārvaldību Latvijā? Kāda ir mūsu pašvaldību kapacitāte?
– Administratīvi teritoriālās reformas virziens – izveidot lielākas pašvaldības ar lielāku iedzīvotāju skaitu – ir pareizs, jo pašvaldībai jābūt pietiekami spējīgai veikt uzdevumus, kas tai uzticēti. Teritorijās ar mazu iedzīvotāju skaitu to grūti izdarīt, turklāt nevar nodrošināt tādu pakalpojumu kvalitāti, kā lielajās pašvaldībās.
Reforma nav tikai tehniska plānošana vai rasēšana pie rakstāmgalda. Apvienojot teritorijas lielākās vienībās, jāņem vērā arī vietējās un reģionālās identitātes jautājums, proti, jāveicina, lai cilvēks sajustos piederīgs savai pašvaldībai, pagastam, kurā dzīvo. Nav pieļaujams, ka dzimšanas apliecībā ierakstītais pagasts pēc kāda laika no kartes būtu pazudis. Zinu, ka cilvēki no Latgales uztraucas par to, ka dažu pašvaldību robeža vairs nesakrīt ar Latgales vēsturisko teritoriju.

Mūsu pašvaldībām ir ļoti daudz funkciju – ap simts. Vai vēl kaut kur Eiropā tā ir? Kādi tam plusi vai mīnusi?
– Jā, funkciju ir samērā daudz, vairāk nekā daudzām citām Eiropas valstīm, tāpēc pašvaldībām jābūt pietiekami lielām, lai varētu tās pildīt. Uzskatu, ka tas ir pozitīvi, jo «pienes» tuvāk cilvēkam valsts publisko darbību, turklāt lielāka ir arī iedzīvotāju ietekme – tiešā vai vēlēšanās īstenotā. Manuprāt, būtu labi ieviest pašvaldību referendumus par noteiktiem jautājumiem, lai pilsoņi tieši varētu izteikties.

Kādu redzat Latviju pēc pieciem, desmit gadiem?
– Esmu piesardzīgs optimists, ja tā var teikt, un domāju, ka Latvijas izaugsme ir krietni straujāka nekā Eiropas Savienības vidējā attīstība ekonomikā un citās jomās. Ja iedomājamies tālāk, tad Latvija uzlabos savu pozīciju starp dalībvalstīm visās jomās, ieskaitot ekonomiku. Piemēram, jau pašlaik bezdarba jautājums vairs nav tik akūts, kāds tas bija pirms pāris gadiem, un daudz mazāk svarīgs nekā citām dalībvalstīm.

Tas tāpēc, ka cilvēki joprojām turpina izbraukt no Latvijas.
– Sāk trūkt darbaroku. Viens no būtiskākajiem politikas virzieniem ir reemigrācijas veicināšana. Igaunija ir panākusi to, ka viņiem jau divus gadus rādītāji ir «pa nullēm», Lietuva pērn sasniedza šo situāciju, bet mēs tai vēl tuvojamies.

Pieņemat, ka aizbraucēji
atgriezīsies?
– Jā. Ja salīdzina, kā cilvēki dzīvo Latvijā un Anglijā, strādājot vienkāršu darbu, tad starpība vairs nav tik ievērojama, turklāt ir arī cita motivācija un iemesli, lai atgrieztos. Domāju, pēc pāris gadiem šī problēma jau būs ar mazāk negatīvu zīmi.

Vai darbs ārzemēs nav padarījis trauslāku jūsu saikni ar Latviju?
– Gluži pretēji. Šī iespēja ļauj labāk redzēt un analizēt valsti kopumā, veido apzinātāku skatu uz Latviju. Tā nav tikai man, tā ir daudziem, kuri dzīvo un strādā gan šeit, gan ārzemēs.

Dzirdēts vērtējums, ka esat visai noslēpumains vīrs. Kādas ir jūsu intereses?
– Grūti sevi «noformulēt». Manas intereses ir ļoti plašas – sabiedrība, valsts, politika, tiesības, vēsture –, un tās centrējas ap sabiedrību un tās funkcionēšanu no dažādiem aspektiem. Tās vienlaikus ir gan mana profesija, gan aizraušanās. Piemēram, esmu galvenais redaktors grāmatai «Esejas par valstiskuma vēsturi Latvijā», kas iznāks maijā. Tas ir manā interešu lokā.

Kādu literatūru uzskatāt par vērtīgu lasāmvielu?
– Uzticos Nobela komitejai. Esmu dusmīgs, ka pērn netika piešķirta prēmija literatūrā, jo katru rudeni nopērku kādu no darbiem, kura autors starp pasaules rakstniekiem atzīts par izcilāko. Šim vērtējumam uzticos un jau kopš 90. gadu sākuma pieturos pie šīs, ja tā var teikt, tradīcijas. Laiku, kas ir ļoti dārgs, veltu literatūrai, ko profesionāla žūrija atzinusi par labāko.

Egils Levits

Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis un Valsts prezidenta amata kandidāts.

Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas koncepcijas autors.

Pirmais Augstākās Padomes padomnieks, pirmais tieslietu ministrs pēc Satversmes darbības atjaunošanas, pirmais vēstnieks Vācijā pēc valsts atjaunošanas, pirmais Latvijas pārstāvis Eiropas Cilvēktiesību tiesā, pirmais Latvijas pārstāvis Eiropas Savienības Tiesā.

Ar viņa pūlēm tapuši daudzi svarīgi likumprojekti, viņš ir arī Satversmes preambulas jeb ievada autors.

Daudzu zinātnisku rakstu un publikāciju autors, februārī izdots viņa rakstu krājums «Valstsgriba».

VĒLĒŠANAS

Pašreizējā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa pilnvaras beigsies 8. jūlijā. Koalīcijas partijas vienojušās par Valsts prezidenta vēlēšanām Saeimas ārkārtas sēdē 29. maijā, taču datums vēl jāapstiprina Saeimas prezidijam. Valsts augstākās amatpersonas amata kandidāti tiks izvirzīti no 9. līdz 13. maijam.

Valdību veidojošās partijas gatavojas paust kopīgu atbalstu Eiropas Savienības Tiesas tiesnesim Egilam Levitam, kurš piekritis kandidēt. Opozīcija vēl nav atklājusi savu redzējumu par piemērotākajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Latviskums kā pašvērtība jāpatur prātā visu laiku

Kategorijas