Sāc aust, un Dievs dos pavedienu

2019. gada 3. maijs 00:00

643

Top baltais galdauts – simbols darbam, vienotībai, kopābūšanai.

Klāt Latvijas otrā dzimšanas diena – 4. maijs, kad 1990. gadā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu». Daudzi glabā tās dienas atmiņas, vairākums klausījās nozīmīgās sēdes translāciju radioaparātos, populārākie toreiz bija vēl rūpnīcā VEF ražotie pārnēsājamie tranzistoru radiouztvērēji. Kolēģis atceras, ka todien skaldījis malku, «vefiņš» bija nolikts līdzās: «Katru balsojumu «par neatkarības atjaunošanu» es apstiprināju ar cirvja klaukšķi pa bluķi.»

Tagad 4. maiju svinam kā Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu, simboliski to kopš 2015. gada dēvējot par Baltā galdauta svētkiem. Katri svētki ir nopelnīti ar darbu. Darbs, drosme un kopības izjūta nesa neatkarību un brīvību, arī galda klājums ģimenei, draugiem, radiem kopābūšanai sarūpēts ne jau bez darba. Lai baltais galdauts nonāktu līdz svētku galdam, tajā daudz ieguldīts, tas gan parasti svētku svinētājiem nav pat nojaušams.

Balto galdautu un citu audeklu darinātājas «Bauskas Dzīve» apmeklēja tautas lietišķās mākslas studijā (TLMS) «Bauska». Skaidrs, ka galvenais ir apņemties un sākt, tad jau padoms un arī palīdzība radīsies, ne velti cauri gadsimtiem zināms teiciens «Sāc aust, un Dievs dos pavedienu»...

Tūkstošiem pacietības diegu
Jebkurš audekls sākas ar izdomāšanu un izrēķināšanu. Izvēlas rakstu, saskaita, cik diegu vajag, sarēķina rakstam vajadzīgo, uzmet audeklu, tad to ievelk stellēs; pēc tam notiek nītīšana, kad caur nīšu actiņām izvelk velku diegus, pēc tam tie katrs caur šķietu izvelkami – šķietošanas process; tad vēl paminas jāsien. Lai noaustu, piemēram, 1,20 metru platu galdautu, vajag stellēs ievilkt aptuveni 1700 – 2500 diegu, bet zvaigžņu segas aušanai – pat trīs tūkstošus! Un tikai tad var sākt aust, kā saka viena no studijas meistarīgākajām audējām Inta Vītoliņa, – sākas baudas darbs. Viss šis smalkais, pacietību prasošais aušanas sagatavošanas process paņem kādu nedēļu laika. Lepni sevi sākt dēvēt par audēju var tikai tad, kad šim procesam iziets cauri un tas apgūts. Iesēsties stellēs un ar atspoli pāris pavedienus izsist caur velkiem un teikt, ka nu diži esmu audusi, – tas raisa smaidu...

«Katrreiz, kad nomin paminu, tad jau kaut kas jauns veidojas,» procesa burvību atklāj I. Vītoliņa. Studijas telpās gan tās vadītāja Sanita Behmane-Baibakova, gan audēja Inta ir basām kājām. «Mēs jau dabas bērni,» viņas smej. Bet īstāka patiesība ir tā, ka paminas mīt nevar ne kurpēs, ne čībās, pēdas tās nejūt tik labi kā zeķēs vai basas.

Bez intereses nekā nebūs
«Man sākumā galdautiem patika tie sarežģītie raksti, tagad aizrauj rūtainie – gan vienkrāsainie, gan baltie, gan dažādos toņos. Lēnā garā mēnesī var noaust vienu galdautu, parasti velkos liek kokvilnas diegus, audos – linu. Bet tikko bija pasūtījums īsti baltam galdautam no balināta lina, kur gan velkos, gan audos baltais linu diegs. Vajadzēja metru un sešdesmit centimetru platumā, bet kaut ko pārrēķinājos un attapos, ka aužu tikai metru un četrdesmit centimetru audeklu. Ļoti saņēmos, mobilizējos un paspēju termiņā pabeigt šaurāko un tad arī žigli noaudu plato pasūtījuma galdautu. Šaurākais baltais galdauts man būs izlikts izstādē, ko studija Bauskas muzejā atklās 10. maijā,» stāsta I. Vītoliņa.

Pašlaik meistarei stellēs ielikts lielais plecu lakats, kas top tradicionālajam gadatirgum Brīvdabas muzejā jūnija pirmajā nedēļas nogalē. Platu audeklu aust, protams, ir diezgan smagi – iedomājieties, ja turpat divus metrus jāstiepjas pēc atspoles, lai to vienā galā iešautu starp velkiem, otrā izvilktu un vienlaicīgi vēl jātur nomīta pamina... Ne velti kādreiz lielākie audēji bija vīrieši. «Aust vari, ja tev ir pacietība un interese, ja to nebūs, nekā nebūs,» strikti noteic meistare.

Inta dzimusi, augusi Vidzemē – Lēdurgas skoliņā gājusi, tur arī aušanu iepazinusi, apmeklējot aušanas pulciņu. Kaut gan pamatus arī vecmāmiņa ielikusi, viņai bija stelles, un viņa auda. Pēc tam Inta aizgājusi mācīties uz Ogri, apguvusi šuvējas arodu, sapazinusies ar savu nākamo vīru un ieprecējusies Bauskā. «Nostrādāju par šuvēju toreizējā Sadzīves pakalpojumu kombinātā, kad mainījās laiki, sākās reorganizācijas un privatizācijas, vajadzēja meklēt citu darbu, kādu brīdi tekstilkombinātā «Saule» Bauskā pastrādāju, kamēr veselība ļāva. Tad biju sētniece, bet ziniet, kā sētniecei – no rīta visu apdari, un tad auga diena brīva, laiks bija jāpiepilda, tādējādi es sāku nākt uz tautas lietišķās mākslas studiju «Bauska» aust, kādus divdesmit gadus te darbojos,» aušanas maratona sākumu atceras Inta Vītoliņa.

Meditācija un patriotiska izjūta
TLMS «Bauska» darbojas 22 dalībnieces, vēl 12 nāk uz vakara grupu, teic vadītāja Sanita Behmane-Baibakova. Viņu darinājumi ir nokļuvuši un skatāmi daudzviet gan Latvijā, gan pasaulē. Baušķenieces, piemēram, noaudušas segas un aizkarus Turaidas muižas pārvaldnieka vecās dzīvojamās mājas rekonstruētajam interjeram, kura autori ir baušķenieki Ina Līne un Dainis Bruģis. Sanita toreiz vēl nebija iesaistījusies studijā, bet mājās krustdūrienā izšuvusi paklāju pēc Inas Līnes zīmētas kompozīcijas. Viens no Intas Vītoliņas austajiem linu galdautiem aizceļojis uz Turciju kā kāzu dāvana, un vēl daudzi svētkos pulcēsies ap galdiem, kam uzklāti «Bauskas» darinātie galdauti.

Elita Miķelsone, kura studijā ir otro gadu, paspēj paslavēt Sanitu, kura protot visus rokdarbus. Studijas vadītāja tūlīt bilst, ka viņas apgūtais arods – tautastērpu darinātāja – gluži dabiski paģērot, lai pieprastu daudzus rokdarbus. Vienu gan vēl neesot paguvusi iemācīties – frivolitē mežģīņu darināšanu.

Elitai Miķelsonei aušana ir kā krāsu terapija un meditācijas process. Viņa vēl baltos galdautus neauž, bet gan krāsainos grīdceliņus, kas viņai ir krāsu terapijas seansi, savukārt audekla uzmešanas procesu un pašu aušanu viņa uztver kā brīnišķīgu meditāciju – gan nītīšana, gan steļļu ritmiskā klaudzēšana nomierina, ja ļaujies procesam.

No kādreiz lasītā palikusi prātā kādas audējas paustā atziņa: «Aust – tā ir patriotiska izjūta, jo aušanas prasmes nāk no senatnes. Ir patīkami šo saikni starp laikmetiem un paaudzēm turpināt.»

Klāt izstāde!

Sanita Behmane-Baibakova informē:
– Bauskas muzejā 10. maijā plkst. 16 atklās Bauskas muzeja TLMS «Bauska» tekstiliju un Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja TLMS «Klūgas» pinumu izstādi.

Studijas «Bauska» dalībnieces rokdarbus gatavo visu gadu, bet izstāde ir tā reize, kad veikums tiek izrādīts plašākai publikai. Ekspozīcijā varēs redzēt gan pieredzējušu rokdarbnieku darbus, gan pirmos mēģinājumus. Mērķis ir parādīt dažādas amatu prasmes, kā arī iedrošināt cilvēkus, kas vēl neprot, bet grib ko iemācīties.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sāc aust, un Dievs dos pavedienu

Kategorijas