Simfonija, kas nekad nebeigsies

2019. gada 16. aprīlis 00:00

316

Bauskas muzejā 17. aprīlī atklās gleznotājas Īras Rozentāles jubilejas izstādi.

Rundāles novada Svitenē dzīvojošās gleznotājas Īras Rozentāles jubilejas izstāde «Simfonija» Bauskas muzejā tiks atklāta trešdien, 17. aprīlī. Apmeklētāji varēs arī gūt ieskatu izdevniecības «Neputns» izdotajā Īras Rozentāles albumā «Glezniecība».

Simfonijas neļauj aizmigt
Iztēlosimies, ka ir 8. aprīlis un tikko izskanējis Bēthovena 5. simfonijas fināls Andra Nelsona maģiskā žesta vadīto Vīnes filharmoniķu izpildījumā. Radošu impulsu pārņemtais ļaužu pūlis lēnām atstāj Elbas filharmonijas Lielo zāli, lai skatītu vakara apgaismojuma applūdināto Hamburgas panorāmu un topošā Hafensitijas rajona moderno arhitektūru ar pašas filharmonijas ēkas dominanti. Elbas filharmoniju ir projektējuši Šveices arhitekti Žaks Hercogs un Pjērs de Merons, 1963. gadā kafijas un kakao glabāšanai celto sarkano ķieģeļu spīķeri papildinot ar viļņveida stikla fasādi. Lielās zāles interjerā ir radīta telpa, kur klausītāji ir maksimāli tuvu mūziķiem. Japānā dzimušais akustiķis Jasuhisa Toijota ir piešķīris koncertzālei akustisko unikalitāti ar skaņas ideālam tuvu dzirdamību visās vietās. Gaisā lidinās pa kādai rozā Japānas ķiršu ziedlapiņai, un magnolijas ir pilnā plaukumā.

Šajā naktī pēc koncerta apmeklējuma daudziem emociju pārpilniem cilvēkiem būs grūti aizmigt... Tāpat kā man pēc Olivjē Mesiāna grandiozās simfonijas «Turangalila» noklausīšanās Rīgā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekšnesumā ar Andri Pogu pie diriģenta pults. Lai piedalītos atskaņojumā, no Parīzes bija ieradies pianists Rožē Miraro un mūziķe Natalī Foržē, kura spēlēja Marteno viļņus (šis mūzikas instruments bija atvests no Francijas galvaspilsētas).

Veltījums Mesiānam
Interese par O. Mesiāna sakrālajiem skaņdarbiem man radās pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad mācījos Borisa Bērziņa vadītajā Latvijas Mākslas akadēmijas jaunrades darbnīcā. Šis franču komponists man šķita visspožākā zvaigzne 20. gadsimta skaņražu vidū. Viņa oriģinalitāte mani apžilbināja. 1993. gadā uzgleznoju savu «Veltījumu Mesiānam», kur tumšzilā izplatījumā traucas spoži, gaiši krāsu pleķi.

Pusotra gada laikā ir tapis desmit gleznu cikls, kurā krāsās un faktūrās esmu atcerējusies O. Me-siāna «Turangalilu». Esmu ļāvusies savām izjūtām un, taisnību sakot, brīnos par rezultātu. Šķiet, drusciņ esmu mācījusies no izcilā komponista pārvarēt savus profesionālos pieņēmumus un dogmas, īpaši pret faktūras un ritma lietojumu glezniecībā. Šo skaņdarbu uztveru kā ļoti pārliecinošu prieka un mīlestības manifestāciju. Interesanti, ka pats Olivjē Mesiāns, runājot par savu mūziku, tās raksturošanai izmantojis krāsu nosaukumus. Ģeniālais ērģelnieks un komponists bijis arī ornitologs. Viņš aizrāvās ar putnu dziesmu motīviem, tos ieviesdams arī savās kompozīcijās.

Bez harmonijas nav ne mūzikas, ne glezniecības
Pietāte pret Dievu, dabu, debesīm un putniem tik raksturīga arī latviešu komponistam Pēterim Vaskam, kura darbs «Koncerts obojai un orķestrim» man kalpojis par ieganstu uzgleznot triptihu. P. Vasks ir teicis: «Mažors īsti nav mana joma, bet obojas koncerts varbūt ir viens no maniem gaišākiem darbiem.» Skaņdarba pirmatskaņojums notika 2018. gada 5. oktobrī Lielajā ģildē. To izpildīja Berlīnes filharmoniķu pirmā oboja Albrehts Maijers un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Andra Pogas vadībā. Mani sajūsmināja darba gaišums, lirisms, melodiskums. Tajā bija jaušams kaut kas no mūsu tautasdziesmām un putnu balsīm. Vai man ir izdevies to tulkot krāsās, par to lai spriež skatītāji.

Pagājušajā vasarā darināju divus audeklus ar nosaukumu «Bauskas simfonija». Krāsā un noskaņā tie ļoti atšķirīgi, savstarpēji kontrastējoši, bet pilsēta taču arī ir tik mainīga. Kolekcijā iekļāvu vēl vairākus šogad gleznotus darbus, kuru faktūra, šķiet, kļuvusi iluzorāka, gaisīgāka, lazējumi – netveramāki. Tas pastiprina krāsas dzidrumu un harmoniju.

Manuprāt, bez harmonijas nav mūzikas un nav arī glezniecības. Mūzika var iedvesmot gleznotāju, vēl vairāk – tā var parādīt viņam jaunus profesionālās izpausmes veidus. Un varbūt ir iespējams uzgleznot Bēthovena Piekto?

Augstvērtīgs poligrāfiskais izpildījums
Hamburgas Latviešu biedrības mītnē 30. martā notika mūsu glezniecībai veltīta diskusija, ko vadīja Dr. Andris Zemītis. Sanākušie bija ļoti ieinteresēti latviešu gleznotāju likteņos un radošajās iespējās pirms un pēc 1990. gada. Tika atvērta arī mana grāmata, kuru vairāki diskusijas dalībnieki jau bija izlasījuši. Viņi bija pārsteigti par izdevniecības «Neputns» greznā izdevuma augstvērtīgo poligrāfisko izpildījumu (SIA «Jelgavas tipogrāfija») un nelielo pārdošanas cenu grāmatnīcās. To bija pamanījuši arī mani vācu draugi. Jokojām, ka 2,4 kg smagajā albumā ir ne tikai Ritas Šmagres-Žīgures un mani teksti divās valodās, bet arī 2399 grami glezniecības.

Paldies māksliniecei Inesei Hofmanei, kura man palīdzēja uzturēt dzīvu ideju par grāmatu un radīja izcilu sējuma dizainu, pati apstrādājot attēlus! Paldies par atbalstu SIA «Alfor», personīgi Jānim Zuzānam, kā arī maniem draugiem, kuri darīja visu, lai ideja materializētos!

+ 4

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Simfonija, kas nekad nebeigsies

Kategorijas