«Sākām raudāt jau pie ceļa pagrieziena...»

2014. gada 28. marts 00:00

Padomju gados augstskolas beigušos darbā nosūtīja sadales komisija. Ne viens vien savu dzīvi sāka tālu prom no mājām, vecākiem, tuviniekiem. Jaunajās ģimenēs dzima bērni, bet tētim un mammai bija jāstrādā, tāpēc daudziem vienīgā izeja bija diennakts bērnudārzs.
Par savu laiku tādā pirmsskolas iestādē pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados stāsta divas Bauskas novada iedzīvotājas. Viņas ir precējušās, viena audzina divus, otrai jau trīs bērni, un abas atzīst, ka nekādā gadījumā nedotu viņus prom uz nedēļu.

Prom no savējiem
Liāna piedzima studentu ģimenē. Vecāki stāstījuši, ka pirmajā dzīves gadā augstskolas kopmītnēs mazuļus uz maiņām auklēja kursabiedri.

«Tētis ir no Liepājas, mamma no Kuldīgas, bet sadale abus jaunos skolotājus nosūtīja uz Zemgali. Pirmā darbavieta bija Iecavā, kur dzīvojām veca nama bēniņstāva istabiņā. Mums ar māsu ir pusotra gada starpība, tāpēc pa mājām esmu dzīvojusies gandrīz līdz trijiem gadiem. Bērnudārzā sāku iet Iecavā,» atceras Liāna.

Pie lielāka, plašāka dzīvokļa toreiz skolotāju ģimene varēja tikt, pārejot darbā uz lauku skolu. Pārcēlušies mācību gada beigās, un vasara pagājusi jauki. Rudens pienācis reizē ar secinājumu, ka bērnus nav, kur likt. Vecvecāki tālu, bet jaunajā dzīvesvietā vēl nebija ne draugu, ne paziņu, kam lūgt padomu vai palīdzību. Pagastā sava bērnudārza nebija, ikdienā izvadāt uz 20 kilometrus attālo ciemata centru nevarēja.

Vai tiešām atstāta?
Mēdz teikt, ka mazs bērns jau neko nesaprot, bet Liāna vēl tagad atceras žņaudzošo izjūtu pakrūtē, kad pirmdienu rītos tētis kārtojās braucienam, mamma lika somā meitu drēbes.

«Mašīnā iekāpām priecīgas, ik reizi cerēju, ka mūs vedīs kur citur, nevis uz bērnudārzu. Kā ieraudzījām ceļa pagriezienu un ūdenstorni, sāku raudāt, un māsa līdzi... Pirmā diena bērnudārzā bija briesmīga. Man bija četri gadi, māsai divarpus. Laikam mamma kārtoja kādas formalitātes par mūsu uzņemšanu, tāpēc mūs atveda dienas vidū un izšķīra – katru ielika savā grupā. Mani ieveda telpā, kur bērni tobrīd gulēja pusdienas laiku, uz vietas nebija ne audzinātājas, ne auklītes,» atmiņās dalās Liāna.

Vecākiem bija jāsteidzas, un viņi aizbrauca. Meitene sēdēja sarāvusies, ļoti, ļoti pārbijusies, līdz sliktai dūšai un caurejai, kas arī piemetās. Nav sapratusi, kas ar viņu notiks, vai atstāta pavisam. Bērni pamodušies no diendusas un brīnījušies, Liānu ieraugot. «Četru gadu vecumā meitenēm jau ir savas «komītes», bet es tur tā arī neatradu draudzeni,» viņa atzīstas.

Nepārvaramas bailes
Mazi bērni nevar izvēlēties, tāpēc pieņem pieaugušo piedāvātos ap-stākļus. Tomēr Liānai pierašana pie bērnudārza nevedās, tas bijis skumjš un savā ziņā traumējošs laiks viņas bērnībā: «Kopš pirmās dienas jutos nedroša. Piemēram, gribēju, tomēr ārkārtīgi baidījos kāpt šūpolēs, bija bailes iet ūdenī, šļūkt no kalniņa, palikt vienai, bet nespēju to izstāstīt vecākiem.»

Liānai prātā palikušas arī dažas audzināšanas metodes, ko tagad uzskatītu par pazemošanu: «Bērniem, kuri nevarēja aizmigt diendusas laikā vai vakarā, novilka apakšbiksītes. Kur iesi pliku dibenu, pat uz tualeti nevarēja tikt. Dažs raudāja un cietās visu nakti. Zēniem, kuriem spēlējoties no biksēm bija izvilcies krekls, auklīte uzvilka svārkus un lika ilgāku laiku stāvēt pie sienas.»

Iespējams, ka Liānas mamma un tētis tomēr nojauta meitas pārdzīvojumu. Kad viņa beidza bērnudārzu, arī jaunāko māsu no tā izņēma. Liāna sāka mācīties pirmajā klasē, bet māsa sēdēja līdzās, vienīgi nebija audzēkņu sarakstā.

Pašu sacerētas pasakas
No apdzīvotas vietas Vecumnieku novadā uz Ceraukstes bērnudārza diennakts grupu vecāki veda Lauru.

«Man bija pieci gadi. Līdz tam mani ar vecāko brāli, kurš vispār nav gājis bērnudārzā, pieskatīja tantīte, veca kaimiņiene, kurai tas kļuva par grūtu. Vecvecāki bija miruši, pirms piedzimu, nebija, kas palīdz. Neatceros, vai mamma ar mani būtu iepriekš runājusi par to, ka būs jāpaliek bērnudārzā. Protams, man tas nepatika, raudāju visu pirmdienu, no otrdienas pamazām iejutos un – sāku gaidīt piektdienu. Apmēram tā bija visu pirmo gadu. Emocionāli bija ļoti slikti, tomēr sapratu, ka man ir jāpaliek, ka tā vajag. Man ir jauki vecāki, viņus ļoti mīlu, tāpēc biju droša, ka piektdien tētis atbrauks pakaļ,» atceras Laura.

Ceraukstē bijis ļoti labs bērnudārzs, ar mīļām «audzītēm» un auklītēm, labu ēdināšanu, vienmēr sirsnīgi un skaisti bijuši svētki. Tomēr tās nebija mājas. Laura stāsta, kā auklīte vakarā bērnus nolikusi gulēt, nodzēsusi gaismu un uz kādu laiku aizgājusi. Tad mazie cēlušies augšā un sev stāstījuši pašu izdomātas pasakas. Tas bijis ļoti interesanti. Kad auklīte atgriezusies, visi izlikušies guļam.

Nepārmet vecākiem
Liānai un Laurai nav pārmetumu vecākiem, tomēr savus bērnus viņas audzina citādāk.

Mamma uz pilnu slodzi saviem bērniem ir Laura: «Mums ir ģimenes uzņēmums, un varu strādāt mājās brīvā režīmā. Dzīvojam ārpus centra laukos, un ar striktu darba laiku es nespētu izvadāt meitu uz bērnudārzu, dēlu uz skolu un mūzikas stundām. Jūtu, cik bērniem ir svarīgi, ka mamma sagaida, pavada, ka ir silts ēdiens un sakārtota māja. Tas dod drošības, stabilitātes izjūtu, pārliecību, ka viss ir tā, kā tam jābūt,» saka Laura.

Liānas vecākais dēls un meita bērnudārzā Bauskā sākuši iet no četru gadu vecuma, un viņiem tas nav bijis grūti. Jaunākajam dēliņam šovasar būs divi gadi. Viņu uz maiņām vecāki, brālis un māsa audzina mājās. Liāna cer, ka arī pastarītis labi iejutīsies bērnudārzā. Turklāt māmiņa pārliecinājusies, ka pirmsskolas iestādēs tagad ir pavisam citas audzināšanas metodes nekā viņas bērnībā.

VIEDOKLIS

Baušķeniece psiholoģe Andra Katkeviča pašlaik mājās audzina savu otro dēlu. Uzklausot abu jauno sieviešu piedzīvoto, viņa atzīst, ka šāda pieredze bērniem var būt traumējoša un ietekmēt dzīvi vēlāk, arī attiecību un savas ģimenes veidošanu:
«Negribu moralizēt, sakot, ka tas ir slikti, kādu nosodot. Ir dažādas situācijas, un diennakts bērnudārzs tomēr ir vismaz kaut kāds risinājums, ja citas iespējas nav.»

UZZIŅAI

Latvijas TV raidījums «De Facto» 2012. gada oktobrī informējis, ka:

Latvijas bērnudārzos ir vairāk nekā 160 diennakts grupiņu, kur no pirmdienas rīta līdz piektdienas pēcpusdienai aug ap 2000 mazuļu.

Iemesli ir dažādi – kādam vecāki aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, bērnus atstājot vecvecākiem, citam ir tikai viens no vecākiem, kuram jāstrādā garas stundas attālināti no dzīvesvietas un izbraukāt nav iespējams.

Vairākās pirmsskolas iestādēs diennakts grupās mācās bērni ar attīstības un veselības traucējumiem, kuriem nepieciešama mediķu un pedagogu palīdzība.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Sākām raudāt jau pie ceļa pagrieziena...»

Kategorijas